Daudzgadīgās margrietiņas ir mazi, bet ļoti izplatīti Eiropas pļavu un viensētu ziedi. Dabiski tās aug pļavās, ganībās, ceļmalās un pagalmos, tāpēc cilvēku apkārtnē tās bija redzamas jau ilgi pirms tam, kad tās tika audzētas dekoratīvās puķu dobēs. Pieticīgie baltie ziedi ar dzeltenu centru kļuva par vienu no pirmajām pavasara pazīmēm, un laika gaitā margrietiņas tika ievestas arī dārzos. Vēlāk no savvaļas formām tika selekcionētas dekoratīvās šķirnes ar lielākiem vai pilncentra ziediem.
Klosteru un muižu dārzos margrietiņas audzēja jau viduslaikos. Lai gan tās nebija tik košas kā lieli dekoratīvie ziedi, tās tika vērtētas par agru ziedēšanu un spēju veidot zemu ziedošus paklājus. Margrietiņas parasti stādīja gar celiņiem, puķu dobju malās vai citās vietās, kur bija nepieciešami blīvi augoši zemi augi.
Vēlāk muižu dārzos populāras kļuva dekoratīvas margrietiņu šķirnes ar lielākiem, pilnvērtīgiem ziediem. 19. gadsimtā, kad Eiropā populāras kļuva dekoratīvās paklāju puķu dobes, margrietiņas kļuva par vienu no augiem, ko visbiežāk izmantoja šādās kompozīcijās. Tās ļāva veidot glītus, ilgi ziedošus rakstus un labi saderēja ar citiem pundurpuķēm.
Lauku mājās daudzgadīgās margrietiņas parasti auga dabiski – pagalmos, zālājos vai gar celiņiem. Tomēr dažviet tās tika pārvietotas tuvāk mājai, stādaudzētavām vai zālāju malām. Agrīna ziedēšana ienesa dzīvību vidē vēl pirms citu stādaudzētavu ziedu uzziedēšanas, tāpēc margrietiņas tika novērtētas kā vienkāršs, bet mājīgs pavasara akcents.
Pilsētās margrietiņas bija izplatītas arī zaļajās zonās. Tās auga parkos, laukumos, zālienu malās vai nelielās puķu dobēs. Pateicoties spējai ātri izplatīties un veidot blīvus biezokņus, margrietiņas viegli iesakņojās dažādās vietās un bieži kļuva par dabisku pilsētvides sastāvdaļu.
Austrumu Aukštaitijā daudzgadīgās margrietiņas parasti auga pļavās, lauku sētās vai gar takām. Dažviet tās tika apzināti atstātas vai pārvietotas uz stādaudzētavām kā agri ziedoši pavasara ziedi. Pat slikti koptās vietās margrietiņas viegli izdzīvoja, ziedot no jauna katru gadu, tiklīdz laiks kļuva siltāks.
Mūsdienās daudzgadīgo saulespuķi bieži uzskata par vienkāršu pļavas puķi, taču tās vēsture ir cieši saistīta arī ar dārzkopību. Tās pieticīgais skaistums, agrā ziedēšana un spēja augt gandrīz bez kopšanas ļauj šim augam līdz pat mūsdienām palikt par vienu no atpazīstamākajiem pavasara simboliem.
