Mazā ziemciņa ir mūžzaļš augs, kas jau sen tiek kultivēts Eiropā un tiek augstu vērtēts blīvās zaļās lapas un zilgano ziedu dēļ, kas parādās agrā pavasarī. Šī suga dabiski ir plaši izplatīta Centrāleiropā un Dienvideiropā, parasti augot mežmalās un ēnainās vietās. Jau viduslaikos ziemciņas tika audzētas klosteru dārzos kā dekoratīvie un ārstniecības augi, un no turienes tās vēlāk izplatījās muižu parkos, pilsētu zaļajās zonās un lauku īpašumos.
Klostera dārzos mazā ziemciņa tika augstu vērtēta par spēju ātri izveidot blīvu mūžzaļu paklāju. Tā bija lieliski piemērota ēnainām vietām – zem kokiem, gar sienām vai gar takām. Mūžzaļās lapas kristīgajā tradīcijā tika saistītas ar dzīvības nepārtrauktību un mūžību, tāpēc ziemciņas bieži tika stādītas kapsētās vai svētnīcu tuvumā.
Muižu parkos ziemcietes galvenokārt izmantoja kā zemsedzes augu. Tās auga zem kokiem, gar celiņiem vai citās ēnainās vietās, kur citi augi auga sliktāk. Tās agrie zilganie ziedi ienesa parkos dzīvību vēl pirms galvenās pavasara ziedēšanas sākuma.
Lauku mājās mazā ziemciņa parasti auga dārza malās, pie žogiem vai ēnainās vietās pie mājas. Savas nepretenciozitātes un mūžzaļo lapu dēļ tā tika uzskatīta par uzticamu augu, kas rotāja vidi gandrīz visu gadu. Dažreiz ziemciņu audzēja arī kapsētās vai vecu māju tuvumā.
Pilsētās ziemcietes bija iecienītas arī tāpēc, ka tās spēja ātri pārklāt zemi un veidot nepārtrauktas zaļās zonas. Tās stādīja baznīcu tuvumā, kapsētās vai ēnainās puķu dobēs, kur tām bija ne tikai dekoratīva, bet arī praktiska funkcija.
Austrumu Aukštaitijā ziemciete bija diezgan izplatīts augs lauku sētās. Tā bieži auga zem augļu kokiem, pie mājām vai stādaudzētavu malās. Pat pēc tam, kad lauku mājas bija sabrukušas, blīvi ziemcietes paklāji dažreiz ilgstoši saglabājās kā zīme par iepriekšējo dzīvesvietu.
Mūsdienās mazā ziemciete joprojām tiek vērtēta kā tradicionāls dekoratīvais augs, taču dažviet tā tiek uzskatīta arī par invazīvu sugu. Ātri izplatošie stublāji var veidot blīvus biezokņus un aizēnot citus zālaugu augus, īpaši mežmalās vai pamestās vietās. Tāpēc ir svarīgi šo augu stādīt pārdomāti, īpaši dabisko dzīvotņu tuvumā.
Tomēr mazā ziemciete joprojām ir viens no atpazīstamākajiem veco māju augiem. Tās mūžzaļās lapas un agrā pavasara ziedi joprojām atgādina par senajām stādaudzētavu tradīcijām un vēsturisko māju mierīgajām ainavām.
