• Koks vai liels krūms
• Dekoratīvie un ārstnieciskie
• Zied: maijā–jūnijā.
• Augļi nogatavojas: augustā–septembrī.
• Putnu mīļākais
Pīlādzis ir koks, kas Eiropā aug jau kopš seniem laikiem un ir labi pazīstams ar savām spilgti oranžajām vai sarkanajām ogām. Dabiski tas aug mežos, mežainos apvidos, paugurainos apvidos un ap mājām. Pīlādzis jau izsenis tiek vērtēts ne tikai tā dekoratīvuma, bet arī augļu un simboliskās nozīmes dēļ tautas kultūrā.
Senatnē pīlādzi bieži uzskatīja par aizsargkoku. Tika uzskatīts, ka tas pasargā no nelaimēm un ļaunajiem gariem, tāpēc to stādīja pie mājām, vārtiem vai šķūņiem. Dažās Eiropas daļās pīlādža zariņi tika izmantoti dažādās paražās un ceremonijās.
Muižu un klosteru dārzos pīlādžus vērtēja to dekoratīvā izskata dēļ. Pavasarī koki rotājas baltās ziedkopās, bet rudenī tie izcēlās ar košiem ogu ķekariem. Tie bieži auga parkos, alejās vai dārzu malās kopā ar citiem vietējiem kokiem.
Lauku mājās pīlādzis bija viens no visizplatītākajiem kokiem. Tas auga pie mājām, gar ceļiem vai stādaudzētavu malās. Košās ogas ilgi saglabājās uz zariem, pat pēc pirmajām salnām, tāpēc koks rotāja vidi gan rudenī, gan ziemā. Cilvēki vāca augļus tējai, ievārījumam vai dažādiem tautas līdzekļiem.
Pilsētās pīlādžus bieži stādīja parkos, skolu pagalmos vai gar ielām. Tie bija iecienīti savas aukstumizturības un spējas augt dažādos apstākļos dēļ. Turklāt ogas piesaistīja putnus, tāpēc koki ienesa dzīvību pilsētvidē.
Austrumu Aukštaitijā pīlādži bija ļoti izplatīta ainavas sastāvdaļa. Tie auga ne tikai mājās, bet arī mežmalās, lauku tuvumā vai ceļmalās. Pateicoties košajām ogām, koks kļuva par vienu no atpazīstamākajām rudens pazīmēm.
Mūsdienās pīlādzis joprojām tiek augstu vērtēts kā dekoratīvs un vietējais koks. Tā košās ogas, izturība un saikne ar senajām tradīcijām ļauj pīlādžiņam līdz pat mūsdienām saglabāt nozīmīgu Lietuvas ainavas daļu.
