Parastā dienlilija ir viens no vecākajiem un visizplatītākajiem aromātiskajiem augiem Lietuvas puķu stādaudzētavās. Par tās dzimteni tiek uzskatīta Dienvideiropa un Vidusjūras reģions, no kurienes tā senatnē izplatījās daudzās Eiropas valstīs. Viduslaikos dienlilija tika plaši audzēta klosteru dārzos kā ārstniecības un garšaugu. No klosteru un muižu dārziem tā pakāpeniski nonāca pilsētās un lauku mājās, kur galu galā kļuva par regulāru stādaudzētavu sastāvdaļu.
Jau 17. gadsimta beigās botāniķis Staņislovs Bonifācijs Jundzils rakstīja, ka dienlilijas audzē gandrīz katrā Lietuvas saimniecībā. Tas liecina, ka šis augs jau izsenis ir neatņemama tradicionālās lauku vides sastāvdaļa.
Citronkoks tika augstu vērtēts tā spēcīgā, patīkamā aromāta un dažādo praktisko īpašību dēļ. Žāvēti citronkoka zariņi izdala maigu citrona aromātu, tāpēc tos izmantoja ne tikai medicīnā, bet arī māju vai apģērbu aromatizēšanai. Tā zariņus dažreiz ievietoja skapjos vai lādēs, ticot, ka aromāts pasargās apģērbu no kodēm. Citronkoka smaržīgais aromāts tika uzskatīts arī par aizsargājošu pret slimībām un dažādām nelaimēm. Tautas medicīnā augu izmantoja dažādu kaišu ārstēšanai un organisma stiprināšanai.
Muižu dārzos dienliliju parasti audzēja starp citiem ārstniecības un garšaugiem. Dažreiz to stādīja arī dekoratīvos nolūkos - smalki sagriezto, pelēkzaļo lapu dēļ, kas puķu dobēm piešķīra vieglumu un kontrastu. Arī pilsētnieki dienliliju audzēja mazās stādaudzētavās vai pie savām mājām, bet īstu popularitāti šis augs ieguva lauku viensētās.
Ciematu stādaudzētavās dienliliju parasti stādīja gar celiņiem, stādaudzētavas malā vai pie žoga. Dažreiz to veidoja nelielos krūmos, kas ne tikai izdalīja patīkamu smaržu, bet arī piešķīra stādaudzētavai struktūru. Atšķirībā no dažiem koši ziedošiem ziediem, dienliliju vērtēja nevis ziedu, bet gan dekoratīvo lapu un aromāta dēļ. Tā labi saderēja ar citiem tradicionāliem stādaudzētavu augiem – rūtām, lilijām vai peonijām.
Platānam bija arī simboliska nozīme tautas kultūrā. Dažos Lietuvas apgabalos to uzskatīja par aizsargaugu, kas pasargāja mājas no nelaimēm vai ļaunajiem gariem. Tā zarus dažreiz izmantoja dažādos rituālos vai glabāja mājās kā sava veida talismanu. Lai gan mūsdienās šie ticējumi ir gandrīz izzuduši, tie liecina, ka platāna bija ne tikai dekoratīvs vai ārstniecības augs, bet arī svarīga tradicionālās dzīves sastāvdaļa.
Austrumu Aukštaitijā dienziede bija viens no visbiežāk sastopamajiem stādaudzētavu augiem. Vecās mājās tā bieži auga blakus vagām vai tieši pie mājas sienas. Pateicoties savai izturībai un nepretenciozitātei, šis augs varēja augt vienuviet daudzus gadus, tāpēc tas bieži kļuva par sava veida liecinieku mājas senatnei. Pat pēc tam, kad bērnudārzi bija nonākuši avārijā vai mainījusies māju vide, dienziedes krūmi dažkārt saglabājās kā veco bērnudārzu pēdas.
Mūsdienās dienlilija pamazām tiek no jauna atklāta kā augs, kas ne tikai piešķir stādaudzētavai smaržu un dekorativitāti, bet arī saista to ar senajām lietuviešu stādaudzētavu tradīcijām.
