Rietumu tūja ir viens no visizplatītākajiem dekoratīvajiem skujkokiem Eiropā, kura izcelsme ir Ziemeļamerikā. Uz Eiropu tā tika atvesta 16. gadsimtā un drīz vien sāka audzēt muižu un klosteru dārzos. Pateicoties blīvajam zaļajam vainagam un spējai labi panest apgriešanu, tūja galu galā kļuva par vienu no svarīgākajiem dekoratīvajiem augiem ainavu veidošanā.
Klostera dārzos rietumu tūjas bieži stādīja klusākās pagalmu vietās vai gar celiņiem. Mūžzaļie koki nodrošināja dārzos kārtību un zaļumu pat aukstajā sezonā. Pateicoties regulārajai formai, tūjas bija piemērotas slēgtām un simetriskām dārza kompozīcijām.
Tūjas muižu parkos kļuva īpaši populāras 18.–19. gadsimtā. Tās tika stādītas alejās, pie ieejām, reprezentatīvās puķu dobēs vai veidotas augstos dzīvžogos. Blīvie zari nodrošināja lielisku aizsardzību no vēja un radīja slēgtākas telpas parkos. Dažviet tūjas tika apgrieztas dažādās dekoratīvās formās.
Rietumu tūjas lauku mājās kļuva īpaši populāras 20. gadsimtā. Tās visbiežāk stādīja māju tuvumā, gar žogiem vai pagalmu malās. Cilvēki tās novērtēja par nepretenciozitāti un mūžzaļo izskatu. Blīvi dzīvžogi nodrošināja privātumu un aizsargāja pagalmus no putekļiem un vēja.
Tūjas kļuva par vienu no visizplatītākajiem dekoratīvajiem augiem pilsētvidē. Tās auga skolu, baznīcu, administratīvo ēku un daudzdzīvokļu māju tuvumā. To glītais izskats un spēja ilgstoši saglabāt formu veicināja to lielo popularitāti publiskos dārzos.
Austrumu Aukštaitijā rietumu tūjas bija īpaši izplatītas māju un kapsētu tuvumā. Tās bieži tika stādītas pa pāriem pie vārtiem vai gar celiņiem. Pateicoties to izturībai pret salu un spējai saglabāt zaļumu visu gadu, tūjas ir kļuvušas par vienu no visizplatītākajām tradicionālās ainavas sastāvdaļām.
Mūsdienās rietumu tūja joprojām ir viens no visbiežāk stādītajiem dekoratīvajiem skujkokiem Lietuvā. Lai gan dažreiz to uzskata par pārāk izplatītu augu, to joprojām augstu vērtē tā izturības, blīvā vainaga un spējas radīt zaļu vidi visos gadalaikos dēļ.
