Ārstniecības augs ir sens Eiropas dārza augs, ko novērtē ne tikai tā uzturvērtības, bet arī īpatnējā izskata dēļ. Tā izcelsme tiek saistīta ar Vidusjūras reģionu un Rietumāziju, kur tas dabiski auga pļavās un upju ielejās. Senajā Grieķijā un Romā šis augs tika uzskatīts par vērtīgu dārzeni, un viduslaikos tas izplatījās klosteru dārzos kā pārtikas un ārstniecības augs.
Smidras koka jaunie dzinumi, kas pavasarī iznira no zemes, tika uzskatīti par delikatesi, tāpēc augs ilgi tika kultivēts galvenokārt tā uzturvērtības dēļ. Tautas medicīnā smidra tika saistīta arī ar organismu stiprinošām īpašībām. Tomēr laika gaitā tika novērtēts arī auga dekoratīvais izskats - vieglā, smalki sazarotā lapotne dārziem un stādaudzētavām piešķīra maigumu un vieglumu.
Muižu dārzos smidras parasti auga dārzeņu dārzos vai blakus citiem derīgiem augiem, taču to ažūra piekariņi lieliski iederējās arī puķu dobēs. Smidras īpaši izcēla lielāku ziedu - peoniju, liliju vai rožu - ziedus, tāpēc laika gaitā to zarus sāka izmantot pušķiem un dažādām ziedu kompozīcijām. 19. gadsimtā šāds pielietojums kļuva īpaši populārs.
Lauku mājās smidras nebija tik izplatītas kā rūtas vai peonijas, taču tās bija labi pazīstamas daudzviet. Dažreiz audzētas dārzos kā pārtikas augs, tās pakāpeniski parādījās arī puķu stādaudzētavās. To vieglie, spalvainie stublāji skaisti papildināja citu augu kompozīcijas un piešķīra dārzam vieglu ažūra izskatu. Visbiežāk smidras auga dārza malās vai pie žoga, kur tās varēja brīvi izplesties.
Pilsētvidē smidras tika augstu vērtētas arī to dekoratīvā izskata dēļ. To zarus bieži izmantoja pušķos, īpaši kombinējot tos ar lielziedu ziediem. Tāpēc smidras bieži stādīja māju tuvumā vai nelielās stādaudzētavās, lai zaļumus varētu novākt dekorēšanai, kad tas nepieciešams.
Austrumu Aukštaitijā smidras parasti auga kopā ar citiem augiem tradicionālajās stādaudzētavās. Pateicoties to izturībai un ilgmūžībai, tās varēja augt vienuviet daudzus gadus. Pat pēc tam, kad vecās stādaudzētavas nonāca avārijā, smidru šarms dažkārt saglabājās kā klusa zīme par bijušo mājvietu.
Mūsdienās ārstniecisko smidru biežāk audzē kā dārzeni, taču veco stādaudzētavu vidē to arvien vairāk atceras kā dekoratīvu augu. Tā vieglā, ažūrā lapotne un dabiskā harmonija ar citiem tradicionālajiem ziediem ļauj smidram saglabāt savu unikālo raksturu, apvienojot praktiskos ieguvumus un veco stādaudzētavu estētiku.
